"Es dejotu pat tad, ja man kā atlīdzību izsniegtu tikai kaut ko ēdamu un jumtu virs galvas. Varu būt laimīgs, ka daru to, kas man patīk," intervijā žurnālam "Ieva" saka baletdejotājs Raimonds Martinovs.Uz skatuves es sevi tik ļoti piepildu, tas ir tāds dvēseles lidojums.. Ja man būtu savs bizness un es pelnītu daudz naudas, nezinu, vai spētu gūt tādu pašu piepildījumu. Mana sūtība tomēr ir būt baleta māksliniekam.
Es sāku ar tautas deju ansambli "Uguntiņa", un tolaik man deju pasaule šķita ļoti aizraujoša. Acīmredzot kaut kas artistisks manī bijis jau no sākta gala. Šķiet, arī mani vecāki un pedagogi to pamanīja. Cita lieta, ka ne vienmēr bija viegli pārvarēt slinkumu un iet uz mēģinājumiem, kamēr citi ārā spēlējās.
Nesen Pēterburgā dejoju kopā ar Uļjanu Lopatkinu. Viņa savulaik bija manas mammas elks, izcila Krievijas baleta zvaigzne, kuru baleta pasaule pazīst jau sen. Es taču nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka man būs izdevība dejot kopā ar viņu. Tas taču ir kaut kāds ārprāts, to nevar izskaidrot... Man ir prieks, ka viņa decembrī brauks šurp un mēs kopīgi mēģināsim un gatavosimies koncertiem Maskavā.
Pavisam nesen Uļjana Lopatkina atzinās, ka es esmu labākais partneris, kāds viņai jebkad bijis. Kompliments man jau ir vien tas, ka Uļjanas skolotāja, viesojoties mūsu Operas namā, mani pamanīja un izvēlējās kā partneri Uļjanai. Kāpēc? Tāpēc, ka es katrā izrādē viņai esmu šķitis citāds. Viņa pat drošības pēc vienmēr ieskatījusies programmiņā, vai tiešām tajā pašā lomā dejoju es. Kopš tā laika, ja kādam kaut kas nepatīk, saku: "Bet Uļjanai es patīku."
Katra izrāde man ir jauns izaicinājums, jo katrā ir cita slodze un citas emocijas, nekad nedrīkst tīksmināties par sasniegto. Es gribētu dejot līdz pēdējam ar pilnu atdevi. Šobrīd man ir 29. Kad jutīšu, ka vairs nevaru uzlēkt tik augstu, kā vajadzīgs, vai man sāks trūkt elpas, tā būs kā zīme, ka jāapstājas. Jo jāaiziet tad, kad esi virsotnē.
Avots: Ieva
